Dāvis Sīmanis: Marija Leiko savā ziņā spoguļo ļoti daudzus dažādus vēstures aspektus

Šīs dienas acīm

Raidījums skan dienā, kad savu pirmizrādi piedzīvo spēlfilma "Marijas klusums". Saruna ar filmas režisoru Dāvi Sīmani. Latviešu aktrises Marijas Leiko mūža pēdējā ziema, kas paiet Maskavā un noslēdzas Komunarkas masu slepkavību vietā Piemaskavā, kur ne viens vien latvietis beidza savu dzīves ceļu Staļina lielā terora laikā. Šobrīd Marijas Leiko biogrāfija piedzīvo tādu zināmā mērā uzmanības bumu. Ir filma "Marijas klusums", ir nesen Rīgas Krievu teātrī iestudētā izrāde ""Skatuve" ugunī", būšot arī Kristīnes Želves dokumentālā filma par Mariju Leiko. Kas tevi saistīja Marijas Leiko liktenī? Dāvis Sīmanis: Manuprāt, Marija Leiko ne vien tāds varbūt īpašs gadījums Latvijas teātrī un kino, tomēr aktrise ar starptautisku skanējumu un pamatā savu slavu un savas karjeras augstākos punktus aizvadījusi Vācijā 20. gados un 30. gadu pašā sākumā. Viņas personība savā ziņā ir tāda prizma, caur kuru var ļoti plaši apskatīt visu 20. gadsimta pirmo pusi, un ar tajā iekļautajām katastrofām un tajā iekļautajām dažāda veida politiskajām kustībām, arī dažāda veida sociālkultūras fenomeniem. Viņa savā ziņā spoguļo ļoti daudzus dažādus vēstures aspektus, un līdz ar to viņas personība ļoti pateicīga. Ja domā par šo periodu, kur savā ziņā tā pasaule, ko Pirmā pasaules kara kontekstā dēvē par to pasauli vai sabiedrību, kas ir jau sajukusi prātā, un tāda viņa turpinās būt vēl ilgi, tad prātā sajukusī sabiedrība Marijas Leiko personībā ļoti labi spoguļojas. Protams, vistraģiskākais - un savā ziņā vienlaikus arī visintīmākais periods viņas dzīvē ir šis noslēdzošais posms Maskavā, kur patiesībā viņa nonāk nejaušības rezultātā un paliek. Paliek uz laiku, lai beigu beigās, varbūt ne līdz galam saprotot to sistēmas tumsu, kas ir apkārt, ka viņa iet bojā. Domājot par mūsdienu aktualitāti un šībrīža aktualitāti, ir skaidrs, ka šī tēma un tieši Marijas Leiko un teātra "Skatuve" liktenis, kas bieži tiek izmantots kā tāda zīme Staļina teroram vispār, un jo sevišķi šīm nacionālajām operācijām, ka šobrīd nekas tiešāk neapzīmē Putina Krieviju un šo režīmu, kurš vienkārši kopē Staļina režīmu un arī pat kaut kādas tās terora prakses, tā kā tādā mums acīmredzamā veidā ja un tas, protams, es domāju, aktualizē ļoti tieši šo viņas dzīvi un viņas likteni tieši Padomju Krievijā.