Zaļumi var garšot, var arī negaršot, bet savā ēdienkartē tos iekļaut derētu gan. Par veselīgiem un garšīgiem salātiem, ko var pagatavot no zaļumiem, kā arī citiem ēdieniem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kurus zaļumus un kā pagatavotus celt galdā pavasarī, stāsta uzņēmuma "Gemoss" šefpavāre Ina Poliščenko un restorāna "Trīs sezonas" šefpavārs Ingmārs Ladigs. Ina Poliščenko atklāj, ka viņas pirmie pavasara zaļumi ir laksis, kam ir intensīva garša. Ingmārs Ladigs iesaka ēdamās nezāles - gārsu, nātri, pienenes. Ja nepatīk pieneņu rūgtums, tās var pamērcēt pamērcēt sālsūdeni, var savienot ar augļiem – ar bumbieriem un āboliem, var pievienot ceptus grauzdiņus. Nātres ir labi pielīdzināmas spinātiem, labi garšos ar kartupeļiem, olu, var pievienot kotletēm. Daudzums – cik prasās. Pirms pievienot ēdienam, nātres aplej ar karstu ūdeni vai nedaudz pavāra. Ingmārs Ladigs piedāvā nātru zupas recepti Katlā apcep sīpolu, pieliek vārīties kartupeli, pieliek garšaugus, kar patīk, un beigās kārtīgu riekšavu nātres. Visu sablendē. Pasniedz ar saldo krējumu vai citu, ko vēlies. Ina Poliščenko iesaka gatavot kā skābeņu zupu, tikai samaina skābenes pret nātrēm. Dilles – „universālais kareivis”, ko var likt mērcēs, zupās, izmantot kā piedevu, vai ēst tāpat. Ingmārs Ladigs piedāvā svaiga biezpiena salātus Biezpienu sajauc ar redīsiem, kātu seleriju, lociņiem, dillēm, svaigu gurķi un samaisa ar rapšu vai olīveļļu. Var izmantot arī pierasto krējumu, bet eļļa iedos citu garšu. Ina Poliščenko iesaka: siļķe, biezpiens, vārīti kartupeļi, sasmalcinātas dilles samaisa ar mārrutkiem, nedaudz sāli un pipariem un eļļas un sajauc ar vārītajiem kartupeļiem. Aukstā zupa Visas zāles un ēdamās nezāles var arī iemaisīt kefīrā un paniņās, pagatavojot auksto zupu. Neparastāka aukstās zupas recepte – daudz zaļumu, gurķis, kefīrs un pievienoti grauzdēti valrieksti. Protams, arī lociņi ir pavasara vēstnesis. Ingmārs Ladigs atzīst, ka dārzeņi ir liesi, bet piemēram, spināti labi garšos, ja nedaudz pakarsēsim sviestā, kam pievienots ķiploks. Tas dos vairāk sāta un arī papildus garšas sajūtu, jo dārzeņiem trūkst taukvielu, bet mums reizēm garšo tāds "dūšīgs" ēdiens. Garšas recepte ar spinātiem Uz pannas izkausē apmēram 50 g sviesta, pievieno paciņu spinātu, kas ir ap 120 gramu, divas ķiploka daiviņas, šķipsniņa sāls. Sviestu uzvāra un zaļumus tikai iemaisa un uzreiz liek uz šķīvja. Ina Poliščenko piedāvā zaļumus integrēt putrās, risoto vai sautējumos. Veselīgais smūtijs Madeļu pienam pievieno čia sēkliņas, saldētas ogas vai kādu ogu biezeni, kārtīgu sauju ar spinātiem, piparmētras, baziliku. Spināti jāēd, tur daudz dzelzs! Puravi gan nav pirmie pavasara zaļumi, bet klausītāju aicināti, pavāri atgādina arī puravu zupas recepti, kuras sastāvā ir puravs, baltvīns, saldais krējums, nedaudz kartupeļi. Puravus apcep sviestā, pievieno baltvīnu, mazliet kartupeļus, saldo krējumu, muskatriekstu. Visu sablendē. Būtībā tā ir tā pati sīpolu zupa, tikai puravam ir maigāka garša.…

Bieži raidījumā Kā labāk dzīvot tiek pieminēts veselīga uzturs, jeb veselīga pārtika. Kas ir veselīga pārtika? Un - vai veselīga pārtika vienmēr ir arī droša pārtika? Analizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģiju fakultātes prodekāne, docente, pētniece Liene Ozola un Valsts zinātniskā institūta BIOR uztura speciāliste/ eksperte Inese Siksna. Ierakstā uzklausām Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas padomes locekli Gustavu Norkārklu. Viņš ir arī daudznozaru bioloģiskās zemnieku saimniecības "Salenieki" īpašnieks. Tāpēc vaicājam, vai bioloģiskā pārtika ir veselīga un droša?…

Neiecietībai pret citas rases, tautības, reliģijas pārstāvjiem, pret citādajiem nav tikai lokāls raksturs, tā ir pasaules mēroga problēma. Kā izpaužas rasisms mūsdienu sabiedrībā un kā ar to cīnīties, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Domeniko Graciozo, gvatemalietis, kurš Latvijā dzīvo jau vairāk nekā 15 gadus, Lingita Lina Bopulu, latviešu valodas skolotāja, pasniedzēja, kura nāk no jauktas ģimenes, kurā mamma ir no Latvijas, bet tēvs ir no Kongo, un meksikānis Havjers Garsija. Lingita Lina Bopulu ir baušķeniece un bieži saņem jautājumu - cik ilgi tu dzīvo Latvijā; no kurienes tu esi atbraukusi? "Un tad es parasti mēdzu jokot - es esmu no Bauskas. Tā jau arī ir, ja man Rīgā jautā, no kurienes esmu atbraukusi, esmu atbraukusi no Bauskas. Tagad jau es dzīvoju un strādāju Rīgā, bet dzimusi un augusi esmu Bauskā," par sevi stāsta Lingita Lina Bopulu. "Šobrīd esmu latviešu valodas skolotāja, gan ar bērniem skolā strādāju, gan arī ar pieaugušajiem dažādos valodu mācību centros, mācu latviešu valodu pārsvarā ārvalstu bērniem un arī pieaugušajiem, kuri nāk no dažādām valstīm. Man ir studenti no Baltkrievijas, Indijas, Vācijas, Polijas, Sīrijas, Vjetnamas un dažnedažādām valstīm. Un arī mans mērķis ir gan palīdzēt apgūt valodu, gan ieinteresēt par valodu un kultūru, gan arī emocionāli kaut kādā ziņā palīdzēt, jo es diemžēl zinu, kā tas ir, ka dažreiz varbūt cilvēki tevi negrib pieņemt kā savējo," atklāj Lingita Lina Bopulu. "Tā ir savā ziņā mana lielākā problēma, jo es arī esmu vienmēr centusies būt latviskāka par latvisku, varbūt arī tāpēc, ka man vienkārši ir bijis jāpierāda. Mans bakalaura grāds ir baltu filoloģijā, maģistra grāds - komunikācijas zinātnē, tomēr es arī cenšos runāt par latviešu valodu, piedalos dažādās konferencēs pasaulē. Esmu arī bijusi Amerikā un arī strādājusi ar diasporu dažādās valstīs, jo man ir svarīgi arī kaut kādā ziņā pierādīt, ka es esmu latviete, jo patiesībā man nav citas dzimtenes. Citreiz cilvēki saka: brauc uz savām mājām, bet es pirmo reizi sava tēva dzimtenē biju 19 gadu vecumā. Bieži vien cilvēki teica pirms tam - brauc uz savām mājām, un man bija tāds - uz Bausku? Tikai stundu 10 no Rīgas ar autobusu! Tā es smējos. Es esmu no Bauskas." Ja reizēm ir situācijas, ka cilvēki saka - brauc mājās, tad ir jāizkopj kaut kādi aizsardzības mehānismi, stratēģijas, kā reaģēt, jo tas ir saistīts ar nezināšanu un neizpratni, visticamāk. "Es ļoti bieži reaģēju ar kādu joku, kā jau es minēju, ka manas mājas ir Bauskā. Man arī citreiz ir jautāts, man šķiet, ka tas bija pagājušā gadā par Lieldienām. Man jautāja, vai manā kultūra svin Lieldienas? Es ar joku atbildu, protams, ka svin un es krāsoju olas, stāstu par visām latviešu tradīcijām. Cilvēkus pretī - tiešām? Es saku - jā! Un tiešām jūsu kultūrā tā ir? Es saku - jā, manā latviešu kultūrā tā ir. Cilvēks pretī - kā latviešu kultūrā? Es domāju, ka šeit arī varbūt ir tā atšķirība manā personīgajā pieredzē, tā kā esmu dzimusi šeit, es tiešām arī uzskatu sevi par latvieti, kā daļu no šīs sabiedrības, un ja man kāds saka - brauc mājās un jautā par manu kultūru, es arī atbildu par latviešu kultūru, jo tā arī ir mana kultūra," atzīst Lingita Lina Bopulu. "Es par tēva kultūru diemžēl zinu ļoti maz, jo tēvs aizbrauca uz dzimteni, kad man bija divarpus gadu, līdz ar to es tā arī uzskatu un arī atbildu par Latviju, par latviešu valodu, latviešu kultūru." Lingita Lina Bopulu ir studējusi arī Itālijā, Amerikā, Zviedrijā, un arī šajās zemēs, ja kāds jautā, no kurienes viņa ir, atbild - no Latvijas. "Ja man saka - brauc mājās, mana pirmā doma ir, ka man jābrauc uz Latviju, nevis uz kādu citu vietu. Tādā brīdī es neuztveru to personīgi, ja man pasaka - tu neesi itāliete. Jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Ja man kāds Latvijā pasaka, ka tu neesi latviete, tomēr es to uztveru diezgan personīgi, jo man nav nevienas citas dzimtenes," bilst Lingita Lina Bopulu. "Varbūt tas ir mīnuss vai citreiz arī pluss, ka tiešām man to atšķirību var redzēt. Tā kā mans tētis ir pavisam tumšas ādas krāsas un mamma ir ļoti gaiša, tas es esmu, kā saku, saulaini brūna pa vidu. Bet nereti kāds mani nosauc par melno un citādos ne pārāk jaukos vārdos. (..) Es esmu šeit dzimusi un augusi, un ja man kāds pasaka, ka neesmu, tad protams, man sāp par to sirds. Ja man kāds Itālijā pasaka, ka es neesmu itāliete, protams, ka tas varbūt kaut kā nav patīkami, bet jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Un ja man kāds jebkurā citā valstī jautā, no kurienes es esmu, es saku, ka esmu no Latvijas. Ja man Latvijā kāds jautā, no kurienes esmu, saku, ka esmu no Bauskas, un tad man patīk skatīties cilvēku reakciju."…

ES digitālā identitāte, jeb digitālais maks no 2026.gada būs pieejama Eiropas Savienības pilsoņiem, iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas vēlas identificēties vai apstiprināt kādu personisku informāciju. To varēs izmantot kā tiešsaistes, tā bezsaistes publiskiem un privātiem pakalpojumiem visā Eiropas Savienībā. Cik tālu esam ar tā ieviešanu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro VARAM Digitālās politikas attīstības nodaļas projektu vadītāja Elizabete Marija Režā, Latvijas Valsts Radio un televīzijas centra komerscdepartamenta direktors Kārlis Siliņš, kiberdrošības eksperts, uzņēmuma "Possible Security" vadītājs Kirils Solovjovs. "Sarežģīti sakot, tas būs mobilais elektroniskais identifikācijas līdzeklis, vienkāršiem vārdiem sakot, tā būs aplikācija mūsu viedierīcēs," skaidro Elizabete Marija Režā. "Ar kuras palīdzību mēs varēsim sevi identificēt digitālā vidē. Tas nozīmē, ka varēs vairs makā nelikt daudzās kartes un dokumentus, kas mums ir šobrīd." Vai vairs nevajadzēs ID karti un pasi? Teorētiski ar digitālās identitātes maku varēs apliecināt savu identitāti arī bez eID kartes ikvienā Eiropas Savienības valstī. Ceļošanai gan dokuments būs vajadzīgs parastā formātā. ID karte vai pase būs vajadzīga. 2024. gada maijā ir apstiprināta Eiropas digitālās imunitātes regula, kas nosaka ietvaru, kā šim makam būs jāizskatās. Šobrīd norisinās pilotprojekts un notiek testi. Kārlis Siliņš skaidro, ka no izveidotā digitālās identitātes maka katrā konkrētā vietā un situācijā varēs izvēlēties, kādus datus nodot. Šobrīd eID kartē ir norādīts vārds un uzvārds, personas kods, bet ne papildu elementi, kas varētu būt nepieciešami kādam pakalpojumu sniedzējam. "Piemēram, nomājot mašīnu, iznomāšanas uzņēmumam ir nepieciešams zināt, vai man attiecīgās kategorijas apliecība. Tad es varu padot gan savu vārdu, uzvārdu, gan to apliecinājumu, ka man ir šādas kategorijas autovadītāja apliecība un es varu vadīt šo automašīnu," skaidro Kārlis Siliņš. Kirils Solovjovs tomēr aicina domāt par drošību. "Kopumā par telefonu drošību tas, protams, liks padomāt. Es ticu, ka valsts, varbūt arī privātais sektors nāks kopā, un tai brīdī vai pirms šis tiks ieviests lietošanā būs kaut kādas informatīvas akcijas, lai cilvēki mācētu savu telefonu uzfrišināt, atjaunināt. Pirms kaut ko vēl kritiskāku likt iekšā, tomēr parūpēties, ka tur viss ir kārtībā. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka ir priecīgs par iespēju daļēji nodot identitāti. "Piemēram, tev ir jāapliecina, ka tu esi virs 18 [gadiem] un neko citu nevajag zināt, vai tas ir internetā, vai tas ir klātienē uz vietas kaut kur, superīgi, ja tas strādās," atzīst Kirils Solovjovs. Lieta, par kuru Kirils Solovjovs ir skeptisks šī brīža ģeopolitikās nestabilitātes situācijā, ir jautājums, kur matemātiski glabājas drošības atslēgas. "Ja viņas glabājas vienmēr pie manis, manā ID kartē, manā telefonā, vai tomēr ir kopija kādam citam uzticamam, vai nu LVRTC tipiski tas ir, vai arī kaut kādā konfigurācijā, ja izmaina plānus, tas varētu būt VARAM vai kāda VARAM aģentūra. Vai atslēga ir tikai man, vai tā vēl kādam stāv tur aiz 10 papildus atslēgām, tomēr teorētiski kāds var aiziet, paņemt un kaut ko viņu izdarīt. Tas man kā cilvēkam, kas pēta drošības jautājumus, ir tāds kritisks aspekts. Es ļoti gribētu, ka eksistē mehānisms Latvijas maciņam, kur atslēgas visas paliek pie cilvēka un nav kopijas valstij, un valsts nevar pēkšņi parakstīt kaut ko cilvēku vietā." Kirils Solovjovs atzīst, ka ir tehnoloģiski konservatīvs cilvēks un turpinās darboties ar ID karti, telefonā droši vien eksperimentēs, bet sākumā jutīsies drošāk ar ID karti. "Nezinu, kā klausītāji, dodoties ceļojumā, cik reizes pārbauda, vai ID karte ir līdzi un vai tā tiešām ir ID karte? Es pārbaudu, kravājot somu, izejot no mājas, tad es pārbaudu ceļā uz lidostu un tad ārzemēs atpakaļceļā līdzīgi. Ja man izlādējas telefons vai kaut kas ar viņu notiek, nozog - tas ir viens, viņš var saplīst. Par spīti visam, kas varbūt izklausās kā skepticisms no manas puses, man nav nekādu šaubu, ka tā ir nākotne. Šis digitālais maciņš ir nākotne, un viennozīmīgi agri vai vēlu to lietos 50%, 60%, 90% Eiropas Savienības iedzīvotāju," atzīst Kirils Solovjovs.…

Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem valstī šobrīd ir reģistrēti 235658 suņi un 45930 kaķi. No tiem pāri par 6000 suņu un 174 kaķu īpašnieki ir miruši. Kas notiek ar mīļdzīvniekiem pēc saimnieka aiziešanas aizsaulē? Šis jautājums juridiski nav sakārtots. Vai šo problēmu varētu risināt notāri, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē patversmes "Labās mājas" saimniece Astrīda Kārkliņa, Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle. Lita Konopore norāda, ka, visticamāk, kāds gādā par dzīvnieku, kad saimnieks aiziet mūžībā. "Problēma ir tā, ka veterinārārsti nav tiesīgi šobrīd ierakstīt kā īpašniekus arī mantiniekus, ja tādi ir bijuši. Vienīgais, ko drīkst veterinārārsts - ja mirušā cilvēka pārstāvis vērstos veterinārajā klīnikā ar lūgumu risināt situāciju, tad veterinārārsts ir tiesīgs ierakstīt šo pārstāvi kā dzīvnieka turētāju, ierakstīt viņa turēšanas adresi un ierakstīt šī turētāja kontaktus," skaidro Lita Konopore. "Bet par dzīvnieka īpašnieku bez mantošanas procesa šobrīd mēs skaidri zinām, ka viņš kļūt nevar. Ja cilvēki nav vērsušies pie veterinārārsta un nav ierakstījuši šos kontaktus, tas nozīmē, ka dzīvniekam, piemēram, pazūdot, viņu nekad vairs neatgriezīs atpakaļ turētājiem, pie kura viņš šobrīd dzīvo. Mēs gluži vienkārši viņu nevaram sasniegt, jo datubāze ir palikusi informācija par mirušu personu. Tas ir ļoti nepareizi, jo dzīvnieks, protams, ka cieš no tā, ka viņš tiek notverts un nevis nonāk atpakaļ mājās, bet viņš nonāk patversmē. Visdrīzāk viņš tur paliek noteiktās 14 dienas, sliktākajā gadījumā viņš tur paliek visu atlikušo mūžu." Viņa norāda, ka veterinārārsti vēlas, ja ir mantošanas process un ir māja, kuru kāds vēlas mantot, vai nu tu manto māju un arī dzīvnieku. "Situācijas var būt dažādas. Nevar pateikt, ka mums visiem ir pienākums lauku māju dzīvniekus paņemt Rīgas pilsētā. Tas nav ne šī dzīvnieka interesēs, viņš ir pieradis pie pilnīgi citas dzīves. Un tas ir tikai normāli, ja, piemēram, mantinieks meklētu iespēju, ko un kā ar šo dzīvnieku rīkoties, kam uzticēt viņa aprūpi. Bet pilnīgi noteikti tas būtu par mantinieka līdzekļiem, nevis tā kā tagad - es vienkārši pametu, dzīvnieks nonāk patversmē un visi nodokļu maksātāji maksā par šo dzīvnieku." Astrīda Kārkliņa atzīst, ka patversmē ne reizi vien nonāk dzīvnieki, kuru saimnieki ir aizgājuši mūžībā. Līdzīgi kā vetārstiem, arī patversmes darbiniekiem nav tiesību pārreģistrēt dzīvnieka īpašnieku. Var reģistrēt patversmi kā dzīvnieka turēšanas vietu. "Mums ir brīnišķīgs Dzīvnieku aizsardzības likums, kas ir izstrādāts skrupulozi, kas aizsargā dzīvnieku, viņam ir saimnieks un skaidri ir uzrakstīti visi pienākumi saimniekam un tiesības. Un tad, kad pēkšņi saimnieka nav, tam dzīvniekam vairs nav nekādas aizsardzības, viņš ir vienkārši nekas, lai gan viņiem ir čips un viņš ir bijis reģistrā. Kas tālāk uzņemas tiesiski viņa dzīvi sakārtot," vaicā Astrīda Kārkliņa. "Ne reizi esam saskārušies ar situāciju, kad kādi attāli radinieki atved [dzīvnieku], tad mēs tā nu diezgan primitīvi uzdodam bieži vien šo jautājumu: bet kas manto šo dzīvokli, kas mantos to māju? Mēs mantosim, mēs tur! Kas notiek ar šo dzīvo būtni, pie tam kas ir reģistrēta? Tur ir pilnīgs klusums," stāsta Astrīda Kārkliņa. Ilze Metuzāle norāda, ka dokumentu sakārtošana vienmēr var palīdzēt "Cilvēki, kuriem ir šie lolojumiem dzīvnieki, domā par viņiem. Tiešām arī tiek domāts, testamentā tiek rakstīts, kuri būs tie, kas parūpēsies gan par konkrētiem dzīvniekiem, gan par tābrīža dzīvniekiem, saprotot, ka testaments netiek rakstīts vienai dienai. Ir pat tādi testamenti bijuši, kur pilnīgi visu mantu cilvēks ir novēl patversmēm, jo viņam nav tuvu piederīgo. Ir cilvēki, kas jau slimošanas gaitā, apzinoties, ka tā saslimšana ir un iznākumi var būt dažādi, pat tajā brīdī atbildīgi rūpējas un savu saimi jau organizē, kas par viņu tālāk parūpēsies. Protams, dzīve dzīve, un situācijas ir dažādas," atzīst Ilze Metuzāle.…

Statistika rāda, ka ceļu satiksmes negadījumos cietušo un bojāgājušo skaits Latvijā turpina samazināties. Tajā pašā laikā ir izskanējis ierosinājums ieviest smagākus sodus par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Vai ar pātagu vien būs līdzēts, vaicājam ekspertiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Drošas braukšanas skolas direktors, autosportists Jānis Vanks un Ceļu satiksmes drošības direkcijas satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis. Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) plāno palielināt vadītājiem piemēroto sodu punktu skaitu par atļautā ātruma pārsniegšanu, apdzīšanas pārkāpumiem, telefona lietošanu braucot, nepietiekamu riepu protektora dziļumu un citiem. "Runājot par pārkāpumu uzskaites punktiem, visi ir uztvēruši, ka kaut ko mēģinās palielināt, bet to, ka mēģinās kaut ko samazināt, to ir palaiduši garām," komentē Oskars Irbītis. "Es pats strādāju pie šo soda punktu dzēšanas. Tie, kuri ir savākuši astoņus soda punktus un nav tos savākuši par agresīvu braukšanu vai par braukšanu alkoholisko vielu iespaidā, tie nāk pie manis uz kursiem. Vislielākā neapmierinātība cilvēkiem ir par to, ka visu laiku bija šī sistēma - plus divi, mīnus divi: ja cilvēks atnāk uz šiem kursiem, viņam divus punktus dzēš, ja neatnāk pusgada laikā, tad viņam divus pieskaita klāt." "Viens no aspektiem, kas ir jaunajā likumā paredzēts, ir novērst šo sistēmu, nebūs vairs plus divi, mīnus divi, būs tikai mīnus divi. Ja cilvēks atnāk un vēl pie tam neierobežotā laikā, nevis pusgadā, bet kad izdomā, ka viņam ir izdevīgi. Viņš atnāk un var šos divus punktus nodzēst. Ja viņš neatnāk, neviens viņam vairs neskaita klāt. Tas pats attiecas arī uz eksāmenu un tamlīdzīgi. Līdz ar to šī sistēma tiek sakārtota un ir izveidota daudz draudzīgāka cilvēkam un saprotamāka," skaidro Oskars Irbītis. "Vēl viens aspekts ir, ka par tiem pārkāpumiem, kas ir neuzmanības, nejaušības pārkāpumi, par tiem soda punktu skaitu ir plānots samazināt. Piemēram, neizieta tehniskā apskate, nenopirkta obligātā civiltiesiskā apdrošināšana. Naudas sods par šiem pārkāpumiem būs, bet punktu būs mazāk," norāda Oskars Irbītis. "Palielinājums [soda punktu] ir balstīts uz pētījumiem, datiem, jo pēdējā laika jau daudz ir runāts, ka viens no pašiem bīstamākajiem manevriem ir apdzīšana, riskanta apdzīšana, milzīgs negadījumu skaits un piedevām ar ļoti traģiskām sekām. Ja iepriekš nebija izteiktas diferences attiecībā uz pārsniegtu ātrumu, tad šobrīd skaidri - cik desmitus nāk klāt, arī punkti no tā būs atkarīgi. Par ātruma pārsniegšanu tiks būtiski diferencēti pārkāpumu uzskaites punkti, un līdz ar to sistēma būs daudz labāk sakārtota, daudz labāk saprotama un nebūs tik represīva."…

Padel teniss esot viens no pasaulē visstraujāk augošajiem sporta veidiem. Un tas nav tehniski tik sarežģīts kā klasiskais teniss. To ir viegli apgūt un jautri spēlēt. Vairāk par jauno sporta veidu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par spēli stāsta kluba "City Padel" vadītājs Pēteris Vinogradovs un Mārupes Padel tenisa kluba dibinātājs Matīss Lībietis.…

Miegs ir tikpat nepieciešams kā ēdiens – bez tā nekādi nevar iztikt. Kāpēc cilvēki cieš no bezmiega un kā palīdzēt šādās situācijās, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Miega medicīnas biedrības prezidente Marta Celmiņa un psiholoģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes lektore Ilona Krone. Kā vislabāk atslēgties no domām, kas dažkārt, ejot gulēt, mācas virsū? Viss atkarīgs no dienas intensitātes, notikumiem. "Raizēšanās vai fokusēšanās uz domām arī varētu būt ieradums, un tik ātri tas nemainās," norāda Ilona Krone. "Ja ir daudz dažādu darba pienākumu, nepabeigtu stāstu, aicinām tiešām pierakstīt to, kas tajā galvā grozās, un atstāt to, kā Skārleta teica: Par to padomāšu rīt. Bet to pierakstīt, piefiksēt. Tad ir miers, rīt es to varēšu paskatīties." Speciāliste norāda arī, ka nakts nav arī tīri fizioloģiski visproduktīvākais laiks domāšanai. "Mums ir tāda tendence pārdomāt nepabeigtu stāstu, tad labāk viņu piefiksēt un sevi nomierināt ar to, ka par to domāšu rīt. Tas arī mazliet jātrenē. Jo ko dara prāts? Viņš atkal ved atpakaļ. Bet prāts mazliet kā tāds nepaklausīgs kucēns jātrenē atgriezties atpakaļ," turpina Ilona Krone. "Vislabāk, ja domājam par vakaru, ir prātu pārslēgt uz kaut ko pietiekami garlaicīgu. Visnotaļ garlaicīga aktivitāte ir savas elpas vērošana. Galva mums ir viena, ja es esmu uzmanību pieslēdzis kaut kam citam, piemēram, uz elpas vērošanai vai kādai citai meditācijai, tad paralēli ļoti aktīvi cita apdomāšana nevarētu notikt." Lai to varētu darīt, ir jāpieņem šis lēmums, ka es vakarā nerisināšu visas rītdienas problēmas. Ja ir bažas, ka es nevarēšu tik viegli atslēgties, aicinu divas stundas varbūt pirms miega sarakstīt visas tās lietas. Varbūt kaut ko jau varu padomāt rītdienai , bet noteikti to nedarīt gultā." Vēl Ilona Krone iesaka uz sava "mentālā ekrāna" iztēloties, piemēram, akvāriju, kur peld zivtiņas, un tad domās viņas mēģināt pavērot, piefiksēt, kādas tur peld, kur peld. izvēlēties citu fokusu, kas ir neitrālāks, mierīgāks. Mierīgā prātā, protams, ir arī mierīgāks ķermenis. Bet tas ir jātrenē un var nepadoties ne ar pirmo, ne otro reizi. Prāts ir jāaudzina atgriezties atpakaļ tur, kur es gribu. To var darīt arī dienas laikā. Marta Celmiņa kā bijušais sliktais gulētājs piekrīt, ka tas ir lēmums un apzināts treniņš. Arī viņa pati ir pieņēmusi savulaik lēmumu apzināti mainīt savu rīcību. "Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem produktivitāte, labākās idejas nāk vakarā. Bieži vien biju pasākusi, atnākot mājās no darba, vēl domāt to, to, to. Tas nebija saistīts ar stresu, bet tas bija saistīts ar manām rīcībām, līdz es sapratu - tā vairs nedrīkst. Tad es pieņēmu lēmumu, es pateicu viss - uzlieku modinātāju, piemēram, uz pulksten 8 [vakarā]. Pulksten 8 dators ciet. Un es ar nolūku izdomāju dažādas citas lietas, ko darīt," pieredzē dalās Marta Celmiņa. "Kādam var palīdzēt elpošana. Kādam var palīdzēt pastaiga, kas ir mans gadījums. Un es esmu diezgan daudz darba pielikusi pie tā, lai jau ātri un produktīvi atpazītu to savu trauksmaino sajūtu. Ja es to atpazīstu, tad es zinu - hei, man ir trauksme. Es zinu, ka man tā trauksme turpināsies. Lai to mazinātu, man jāiziet ārā pastaigāties, klausoties mūziku. Tas ir individuāli katram, kas viņam palīdzēs? Bet tiešām - treniņš, muskulis, apzināta rīcība.…

Lai veicinātu sabiedrības izpratni par uzturvielu nepietiekamības riskiem un iespējām saņemt valsts apmaksātu medicīnisko papilduzturu, vēl šonedēļ Latvijā turpinās uzturvielu nepietiekamības skrīninga tūre. Par uzturvielu nepietiekamību, tās simptomiem un riskiem un par iespēju saņemt valsts apmaksātu medicīnisko papilduzturu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne izveidotāja un vadītāja Lolita Neimane, žurnāliste un pacientu organizācijas "Onkoalianse" pārstāve Inese Supe un Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas uztura speciāliste un asociācijas valdes locekle Nelda Karpenska-Allaža. Lolita Neimane vērtē, ka cilvēkiem nav pilnībā skaidrs, ko nozīmē uzturvielu nepietiekamība. Ar to saista arī D vitamīna trūkumu vai zemu dzelzs līmeni organismā. Savukārt malnutricija (nepietiekams uzturs) ir smags medicīnisks sindroms, pie kura cilvēks zaudē svaru, zaudē muskuļu masu. Malnutrīciju raksturo piecas pazīmes: zūd ķermeņa svars, to negribot; samazinās muskuļu masa; samazinās apetīte; pieaug slimošanas biežums; sliktāk dzīst brūces. Malnutrīcija bieži ir cilvēkiem senioru vecumā, sevišķi pēc 70 gadu vecuma, tā var būt saistīta ar neiroloģiskām un onkoloģiskām slimībām. Ja malnutrīciju nepamana, cilvēki pēc ārstēšanās stacionārā, pēc operācijām sliktāk atveseļojas. "Ja cilvēkam ir apgrūtināta rīšana, nav apetītes, ja cilvēks neuzņem pietiekamā daudzumā olbaltumvielas, labās taukvielas, vitamīnus, malnutrīcija pasliktina jau tā esošo smago slimību," skaidro Lolita Neimane. Malnutrīcija var būt divos gadījumos, kad cilvēks neuzņem vajadzīgo uzturu, vai kad uzņemtais uzturs neuzsūcas organismā. Pirmajā gadījumā to var saistīt ar depresiju vai arī vecumu, kad cilvēks nespēj sevi pienācīgi apgādāt, kā arī varbūt trūkst naudas, lai nodrošinātu sev pilnvērtīgu uzturu. Inese Supe, atsaucoties uz savas ģimenes un arī citu ka cilvēkiem arvien trūkst informācijas par to, ka ir pieejams medicīniskais papilduzturs. Atsaucoties uz savu pieredzi, viņa stāsta, ka pašai ir noteikta Vidusjūras diēta, kas nav lēta. Bieži vien cilvēki mēģina ēst, ko var atļauties, un sportot.…

Latvijas Dabas fonds izsludina grantu konkursu dabisko pļavu atjaunošanas talkām. Par dabisko pļavu atjaunošanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta ģeogrāfe, Latvijas Dabas fonda zālāju eksperte Līga Gavare un Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga. Ierakstā pieredzē dalās Priednieku ģimene. Priednieku ģimenei pieder 50 ha zemes Abavas senlejā. Tā kā Linda ir keramiķe un Jānis - programmētājs, un abi nav bijuši saistīti ar lauksaimniecību, rūpēties par dabisko pļavu atjaunošanu viņiem ir izaicinājums. Ja nebūtu atbalsta maksājumu no Lauku atbalsta dienesta, iespējams, ka viņi 20 gadus ar dabisko pļavu veidošanu arī nenodarbotos. Ar Jāni un Lindu Priedniekiem tikāmies Kandavā, vispirms kopā ar saimniekiem apskatām fotogrāfijas ar ziedošām dabiskajām pļavām Abavas upes krastā. -- Aicinot zemju īpašniekus un apsaimniekotājus iesaistīties dabas atjaunošanā, Latvijas Dabas fonds (LDF) izsludina grantu konkursu dabisko pļavu atjaunošanas talkām. Grantam var pieteikties gan fiziskas, gan juridiskas personas, lai atjaunotu kādu no Natura 2000 vienotajā Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo teritoriju tīklā iekļautiem retajiem un prioritāri aizsargājamiem zālāju biotopu veidiem. Grantu konkurss ir pirmā no vairākām aktivitātēm, kuras LDF 2025. un 2026. gadā īstenos ar devīzi “Darām pļavu kopā!” nolūkā izglītot un iesaistīt sabiedrību dabisko pļavu saglabāšanā un atjaunošanā. Konkursā var pieteikties gan fiziskas, gan juridiskas personas, kuras ir dabisko pļavu īpašnieki, tiesiskie valdītāji, turētāji vai sadarbības grupas, piemēram, nevalstiskās organizācijas un pašvaldības, kas noslēgušas vienošanos par talkas rīkošanu ar teritorijas īpašnieku vai apsaimniekotāju. Dalībniekiem jāaizpilda pieteikuma anketa, kurā jānorāda atjaunojamās teritorijas kadastra numurs, zālāju biotopa veids un citi parametri. Plašāk par konkursu Latvijas Dabas fonda mājaslapā.…

Vai pavasaris būtu īstais laiks, kad uzlabot acu veselību? To vaicājam speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un Bērnu redzes aizsardzības centra optometriste, Latvijas Universitātes pasniedzēja, „Gada optometriste 2024” Kristīne Kalniča-Dorošenko. Anda Balgalve aicina iet dabā un baudīt sauli, nelietojot saulesbrilles. "Kad saule lec, uz viņu droši var skatīties, to nevar darīt, kad viņa ir zenītā. Saullēktā un saulrietā, kad viņa ir tuvu horizontam, kur ir pārsvarā infrasarkanā gaisma un nav ultravioletā starojuma praktiski vispār, tas tikai nāk par labu mūsu acu veselībai un ne tikai acu veselībai, visam mūsu organismam, jo esam radīti zem dabiskās saules," norāda Anda Balgalve. Ārste atgādina, ka nevienā telpā, arī tajā, kur ir liels skaists logs bez aizkariem, ja ārā spīd saule, tāpat telpā nav pilna spektra gaisma, kas absolūti nepieciešama ne tikai acīm, bet visam organismam. Tāpat viņa bilst, ka ir liela saistība ar bezmiegu tam, ka pavadām pārāk daudz laika telpās. Dienā acīm nepietiek pilnā spektra gaismas, bet naktī un vakarā ir gaismas piesārņojums. Pilsētā ir daudz ielas gaismas, tāpat vakaros vēl pirms gulētiešanas cilvēki ieskatās telefonā, tas summāri neveicina miega kvalitāti. Optometriste Kristīne Kalniča-Dorošenko mudina iestatīt gan datoram, gan telefonam "nakts režīmu", kas ekrānu dara dzeltenīgāku un saudzē acis. Jaunākiem telefoniem izmaiņas var iestatīt, lai veic automātiski, nav katru reizi jāpārslēdz. "No zilās gaismas [kas nāk no ekrāna] samdzenes apjūk un domā, ka ir pusdienlaiks. Droši vien esam visi sajutuši, ja ir parastais zilais ekrāns, mēs varam sērfot un sērfot, un miegs nevienā acī. Pamēģinām tajā laikā palasīt grāmatu, tās būs bieži vien labākās miega zāles. Telefons vienkārši tur tonusu un neļauj izstrādāties melatonīnam, miega hormonam," skaidro Anda Balgalve. Kristīne Kalniča-Dorošenko saules brilles aicina izvēlēties, kas aizsargā arī no malām. Tās lielākoties ir sporta brilles vai autovadītājiem domātās brilles. Modes brilles ir vairāk aksesuārs, kur pat lēcas ne vienmēr aizsargā acis.…

Strauji tuvojas laiks, kad dārzkopjiem būs pilnas rokas ar darbiem, kas darāmi dārzā. Par svarīgākajiem aprīļa dārza darbiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Padomus sniedz dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne. Pavasarī dārzā nevar pat aptvert, kuru darbu steigt pirmo, kurš var pagaidīt. Vija Rožukalne iesaka sadalīt trīs grupās pirmos dārza darbus: sākt vajadzētu ar augļu kokiem un ogulājiem, tiem vajag ne tikai labi izskatīties, bet tos vajag arī pabarot, un augļu kokus un ogulājus var līdz aprīļa vidum veidot un griezt; nākamie, kas prasa dārznieka uzmanību, ir dekoratīvie krūmi un koki; visilgāk var gaidīt skujeņi, tie paši lielākie "sliņķi", tiem pat ir slinkums nomest savas lapas, tos var griezt visu sezonu. "Sadalām, pati zinu, ka izejot dārzā, darbu ir tik daudz, ka mati ceļas gaisā un tu nesaproti aiz šausmām, pie kā iet. Ja ir skaidrs plāns, kā tas sadalās, tad uzreiz..." atzīst Vija Rožukalne. Maruta Kaminska papildina, ka hiacintes un narcises jau izlīdušas, svarīgi mēslot lielo sīpolu puķes, gan tās, kas iestādītas dārzā, gan tās, kas podos.…

Ārsts var izdarīt patiesi daudz, tomēr bez pašu pacientu iesaistīšanās neiztikt. Cik esam aktīvi, ievērojot norādījumus, un kā mainīt savus ikdienas paradumus, lai sasniegtu iespējami labākus rezultātus ārstēšanās procesā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Latvijas Hipertensijias un aterosklerozes biedrības vadītājs, Latvijas Universitātes asociētais profesors kardiologs Kārlis Trušinskis, "Mēness aptiekas" farmaceite Ērika Pētersone un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Šogad pirmo reizi 27. martā pasaulē atzīmē Līdzestības dienu. Inese Mauriņa norāda, ka šajā dienā vēlas runāt par ārstēšanās efektivitāti, aktualizēt jautājumus, kas svarīgi pacientiem. Vairāk fokusējas uz sirds un asinsvadu slimību pacientiem, kam jālieto daudz un dažādi medikamenti lielākoties mūža garumā. Tas nav viegli. Aptauja liecina, ka apmēram 10% aizmāršības dēļ neiedzer zāles, bet biežākie iemesli saistīti ar izpratni, kāpēc nepieciešams lietot medikamentus un ievērot citus ieteikumus, lai sasniegtu ārstēšanās mērķus. Tāpēc šogad īpaši uzrunā sirds un asinsvadu slimību slimniekus, lai mazinātu šo slimību izplatību. Ērika Pētersone norāda, ka aptaujas dati nepārsteidz, farmaceiti jūt, ka pacientu līdzestība nav liela. To ietekmē dažādi faktori, tāpēc farmaceiti cenšas palīdzēt pacientam ievērot terapiju. Farmaceitu aptauja atklāj vairākus galvenos iemeslus, kāpēc pacienti neievēro ārstēšanās ieteikumus: finansiālu ierobežojumu dēļ 21,4% pacientu nevar atļauties visus nepieciešamos medikamentus; pāragri pārtrauc ārstēšanu – 23,5% pacientu pārstāj lietot zāles, jo jūtas labāk; bailes no blakusparādībām – 19,9% pacientu izvairās no zāļu lietošanas blakusparādību dēļ; nepietiekama izpratne par ārstēšanas nepieciešamību – 14,1% pacientu nesaprot terapijas mērķi; savukārt 10,3% pacientu regulāri aizmirst lietot medikamentus. "Līdzestība būtiska ārstniecības efektivitātes panākšanā," atzīst Kārlis Trukšinskis. Viņš min, kad arī pasaules pieredze ir līdzīga, apmēram 40 – 50% pacientu dažādu iemeslu dēļ pārtrauc lietot zāles. "Pirmos sešus mēnešus pēc izrakstīšanās no slimnīcas situācija vēl ir diezgan jauka, gads paiet, divi, mēs ikdienā redzam, ka nāk pacienti pēc sirds operācijas, kam ir labi rezultāti gadu pēc tās. Mēs atceramies, bija problēma, visi vienojāmies, strādājām. Bet tad paiet septiņi gadi, pacients ir atgriezies, holesterīns atkal ir paaugstināts, asinsspiediens nav kontrolēts. Kaut kā likās, ka tas vairs nav tiks svarīgi... Ilgtermiņā [zāļu] lietošana ir panākumu stūrakmens," norāda Kārlis Trukšinskis. Viņš min, ka ārstam ir svarīgi ne tikai dot norādījumus pacientam, bet arī radīt tādu vidi, lai pacients justos drošs pateikt, ka es nevaru izdarīt to vai to, vai nepatīk kādas zāles. "Ārstēšanas shēma ir jāsabalansē ar pacienta dzīvi," min Kārlis Trukšinskis. Ārsts arī norāda, ka sarežģītas zāļu shēmas ir liela barjera cilvēkiem, tāpēc jauninājums ir kombinētie – trīs sastāvdaļas vienā tabletē, nevis trīs tabletes. Viņš arī min, ka būtiski ir digitālie risinājumi, kas pacientam palīdz atcerēties par medikamentu lietošanu. Par to nav jādomā tikai ārstam, farmaceitam vai pacientam, ir vajadzīga arī lēmumu pieņēmēju iesaiste.…

Vai no meža var gūt peļņu, to necērtot vai to darot tikai izlases kārtā? Jā, var gan. Kādas ir mūsdienīgas alternatīvas mežu apsaimniekošanā, iepazīstam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro klimata tehnoloģiju uzņēmuma "Arbonics" mežsaimniecības eksperts Jānis Ruks, meža īpašnieks, mežsaimniecības demonstrējumu teritorijas "Pūpoli" pārvaldnieks Raimonds Mežaks un uzņēmuma "Ecobase" mežsaimniecības eksperts Linards Ludis Krumšteds.…

Latvijā sākusies ikgadējā „Digitālā nedēļa”, kuras laikā, pastiprināta uzmanība tiek pievērsta iedzīvotāju digitālajā prasmēm un veidiem kā tās uzlabot. Kādas prasmes būtu jāapgūst, lai cilvēks šobrīd justos digitālajā vidē ērti un galvenais – droši, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Latvijas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente Signe Bāliņa un Latvijas Radio un televīzijas centra pārstāve Vineta Sprugaine. No 24. līdz 28.martam Latvijas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija (LIKTA) aicina ikvienu piedalīties ikgadējā informatīvi izglītojošā kampaņā “Digitālā nedēļa 2025”, kas sniegs iespēju gan uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem apgūt un attīstīt jaunas digitālās prasmes. Digitālā nedēļa Latvijā tiek organizēta "ALL Digital Weeks 2025" (#ADWeeks2025) ietvaros un šogad Latvijā notiks jau 16. reizi. Divas šī gada "Digitālas nedēļas" galvenās tēmas ir mākslīgais intelekts un kiberdrošība. Dažādie semināri ir domāti ikvienam digitālo jomu lietotājiem. Vairākus pasākumus, kas norisinās šīs nedēļas ietvaros, varēs arī noskatīties ierakstā. "Pēdējos divus gadus mēs visi runājam par mākslīgo intelektu, daļa par to priecājas, daļa baidās no tā. Tāpēc arī šī nedēļā ir par mākslīgo intelektu, kas ir mākslīgais intelekts, ko drīkst, ko nedrīkst, no kā vajadzētu izvairīties," norāda Signe Bāliņa. "Ir jāsaprot, ka mākslīgais intelekts mācās. Un brīdī, kad mēs uzdodam jautājumu ChatGPT vai Copilot vai kādam citam, mēs viņam iedodam informāciju. Ja mēs iedodam kaut kādu biznesa informāciju vai savu personīgu informāciju, tad viņam iemācām lietas, ko viņam varbūt nevajadzētu zināt par mums vai mūsu biznesu," norāda Signe Bāliņa. "Brīdī, kad runājam par mākslīgā intelekta izmantošanu biznesā vai valsts pārvaldē, tas nav vispārīgais mākslīgais intelekts, kas ir brīvi pieejams "mākonī", kurš brīvi skatās "mākonī" visus datus, jo jebkura informācija ir vērtība, ir tā, kas padara to mākslīgo intelektu gudru. Ja ir kaut kādas lietas, ko mēs negribam, lai visa pasaule zina, tad nesakām to mākslīgajam intelektam." Bāliņa arī min, ka katram pašam jāizvērtē, cik daudz informāciju dodam mākslīgajam intelektam, bet valsts sistēmām ir virkne ierobežojumu.…